Piņķu aptiekas jaunā farmaceite SINTIJA DERVĪTA nebija iecerējusi studēt farmāciju, bet tagad viņa ir pateicīga liktenim par šo veiksmīgo savas dzīves pagriezienu. «Lepojos ar savu profesiju un esmu laimīga, ka man ir iespēja tajā strādāt,» saka Sintija.
Baltais zvirbulis
Kad pēc Bauskas 1. vidusskolas beigšanas Sintija ieradās Rīgā studēt, viņai bija padomā medicīna, varbūt bioķīmija vai sociālā veselība. Taču draudzene Lauma mērķēja uz farmaceitiem, un arī Sintija studiju anketā joka pēc ierakstīja farmāciju. Un uztraukumā – kā pirmo, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pirmo apstiprinājumu arī saņēma tieši no Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes: laipni lūdzam, nāc pie mums studēt! Pirms atteikties no piedāvātās iespējas, Sintija noskaidroja, ka šīs nozares studentiem tiek piedāvāta stabila budžeta vieta visu studijas laiku. Arī Lauma bakstīja sānā: «Nāc, kopā būs jautrāk!»
Tā nu gadījās, ka farmāciju sāka studēt meitene, kura līdz tam tikai retu reizi bija iegriezusies aptiekā, jo Sintijas dzimtajā ciematā Ceraukstē aptiekas nemaz nav. Arī starp viņas tuvākajiem radiem neviens nebija raudzījies uz pasauli no aptiekas zāļu letes otras puses. Kursabiedri nespēja tam noticēt, jo vairākums bija farmaceitu atvases vai pat šīs nozares dinastiju pārstāvji. Taču Sintija pie mācībām ķērās nopietni un pēc pieciem gadiem jau saņēma farmaceites diplomu. Toties dažs labs no tā saucamajiem dzimušajiem farmaceitiem izstājās un līdz farmaceita grādam nemaz netika.
Puškins nenoderēja
Pieredzes trūkums farmaceita ikdienā Sintiju tomēr satrauca, tāpēc jau vasarā pēc otrā kursa viņa atrada pusslodzes darbu Piņķu aptiekā. «Protams, apkalpot pircējus man neļāva. Darbojos aptiekas neredzamajā – aizmugures – plānā, pieņēmu un cenoju preces, darīju visus melnos darbiņus, taču priekšstats par aptiekāra darbu man radās. Rudenī, kad sākās studijas, mani paturēja darbā. No Stradiņa universitātes līdz Piņķiem ir tikai pusstundas brauciens ar autobusu, man atļāva strādāt arī sestdienās – galvenais, ka darbiņi padarīti. Jau tad sapratu, ka Piņķi man būtu labākā darbavieta: kluss, mierīgs Pierīgas rajons, kur vietējie cits citu pazīst un uz ielas sveicina. Kaut kas līdzīgs manai Ceraukstei, tikai par kripatu lielāka.
Vēlāk gadījās, ka uz brīdi vajadzēja aizstāt kolēģes, iznāca pastrādāt arī ar pircējiem. Te nu atklājās, ka ar universitātē iegūtajām teorijas zināšanām vien būs par maz. Labi zināju, kāda ir katra medikamenta aktīvā viela, iedarbība, taču zāļu lietošana man bija tumša bilde. Bija jāņem zāļu instrukcijas un jāturpina studēt – devas, lietošanas biežums, pirms vai pēc ēšanas un tamlīdzīgi. Tagad – kaut modiniet mani augšā nakts vidū! – noskaitīšu visu kā pie tāfeles.
Un vēl viens trūkums – nepratu krievu valodu! Ne Ceraukstē, ne Bauskā sadzīvē tā man nebija vajadzīga. Skolā labāk apguvu angļu valodu, bet krieviski zināju noskaitīt pa kādam dzejolītim. Arī studiju laikā mēs šo valodu nemācījāmies, apguvām tikai augu nosaukumus krievu valodā. Bet, ja nu latviski nerunājošs pircējs aptiekā prasa zāles, es taču viņam neskaitīšu Puškina dzeju! Nesen joka pēc dažas dienas skaitīju, cik no mūsu aptiekas apmeklētājiem ir krievvalodīgie. Izrādījās – puse!
Par laimi, nu man šī svešvaloda grūtības vairs nesagādā. Tikai augu nosaukumus nereti skrienu pārbaudīt internetā, jo daudzi lieto man nezināmus sinonīmus,» tā Sintija atceras savus aptiekāres pirmsākumus.
Piņķos – miera ostā
Sintija jau divus gadus strādā Piņķu aptiekā par pilntiesīgu farmaceiti, un cilvēki viņu atzīst par savējo. Tāpat kā kolēģēm, pateicīgie klienti nes viņai ziedus, ābolus no sava dārza, apsveic svētkos, sveicina uz ielas. Dažkārt Sintija uz Rīgu aizminas ar riteni un nebeidz vien brīnīties par lielpilsētas troksni, steigu un stresu. Bet Piņķi viņai šķiet kā jauka miera osta.
Arī aptiekas darba ritms jau apgūts visos sīkumos. Visdarbīgākās ir pirmdienas un piektdienas, kad apmeklētāju visvairāk. Tepat netālu atrodas doktorāts. Dienās, kad pieņem visvairāk ārstu, sirdzēji ar receptēm tūdaļ nāk uz aptieku. Ja gadās, ka ārsta rokraksts receptē nav salasāms, farmaceites pašas zvana ārstam un noskaidro visus pārpratumus.
«Man ir ļoti veicies ar darba kolēģēm. Aptiekā esam kā viena liela ģimene. Brīvdienās reizēm dodamies kopējos izbraucienos. Šovasar, piemēram, devāmies apjūsmot Rundāles pils rožu dārzu. Arī svētkus svinam kopā. Par to visu var pateikties mūsu aptiekas vadītājām Ivetai Līdumniecei un Sandrai Redelei.
Darbs aptiekā ļoti pieradina pie kārtības, te visam jāatrodas savās vietās, jābūt tīram.
Bet vissvarīgākās īpašības farmaceita darbā ir precizitāte, iejūtība un sapratne. Aptiekāram tiešām nav viegli. Kaut vai lielās zāļu cenas, par ko katru dienu sūdzas pircēji… Daudzi joprojām nesaprot, kāpēc vajadzīgas ārstu receptes: vai tad mēs tiešām nevarot iedot antibiotikas, jo viņš jau otro (!) dienu klepo un šķauda! Reiz, kad apmeklētāja man pateicās par iejūtīgo apkalpošanu, atteicu: «Tāds taču mans darbs!» – «Nē, jums tas nav TIKAI darbs!» Viņa tā pateica, ka man aizkustinājumā asaras saskrēja acīs.