Trāpīts desmitniekā

Šobrīd LINDA MŪSIŅA ir jaunākā farmaceite Smiltenē. „aptieka1” viņa strādā tikai nepilnu gadu, bet jau tagad droši zina – ir atrasta īstā profesija.

Vainīgs ķīmijas skolotājs

Nevar teikt, ka Linda jau kopš bērnības sapņoja tikai un vienīgi par farmaceites arodu. Variantu nākotnes profesijai viņai bija daudz – varbūt kļūt par arhitekti vai skolotāju? Protams, ārstos un aptiekāros Linda ar draudzenēm bērnībā spēlējās, bet – kura meitene tad to nav darījusi?!

Nopietnā profesijas izvēle notika vecākajās klasēs, kad Smiltenes ģimnāzijā viņai ķīmiju sāka mācīt skolotājs Jānis Celmiņš. Kad 12. klasē skolotājs demonstrēja filmu par ķīmijas izmantošanu dzīvē, Linda pieņēma stingru lēmumu studēt farmāciju vai ķīmiju. Prioritāte gan bija farmācijai, jo tad nākotnes izredzes bija skaidras: pēc studijām varēs atgriezties dzimtajā Smiltenē, gan jau kādā no piecām mazpilsētiņas aptiekām viņai vieta atradīsies.

Lindas vecāki nav ne mediķi, ne ķīmiķi, tikai omīte Maiga beigusi feldšeru skolu un līdz aiziešanai pensijā strādāja par medmāsu. Tā nu sagadījās, ka abas Mūsiņu meitas sekoja omītes pēdās: Lindas vecākā māsa Liene pēc Latvijas Universitātes beigšanas strādā par medmāsu Cēsīs, bet Lindas farmaceites darbs arī saistīts ar medicīnu. «Kad 2010. gada pavasarī beidzu ģimnāziju, dokumentus iesniedzu uzreiz divās specialitātēs – ķīmiķos un farmaceitos. Kad mani pieņēma abās, priekšroku tomēr devu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Veselības zinātņu studijām farmācijā. Ieguvu arī maģistra grādu. Praksē dabūju vietu Smiltenes Aptiekā 1, un pērnvasar te arī atgriezos jau kā pilntiesīga farmaceite, » stāsta Linda.

Mūžizglītības profesija

Vaicāta, vai farmācijas studijas nebija grūtas, Linda smaida: «Jā, sarežģītā ķīmija, latīņu valoda un, protams, farmakoloģija, kur jāiemācās zāļu mehānismi un daudz dažādu medikamentu nosaukumu. Mācīties dabūjām pamatīgi, citreiz studējām līdz trijiem naktī. Dažas stundas paguli, lai no rīta agri celtos un atkal visu atkārtotu. Taču tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas, kad galva vēl svaiga un mācīšanās – ierasta lieta… Nē, par grūtībām īpaši nežēlojos!»

Turklāt Linda zina, ka ar studijām vien nekas nav beidzies. «Farmaceitam ir mūžizglītības profesija. Šī zinātne nemitīgi attīstās, nāk klāt jauni pētījumi, jaunas ārstēšanas stratēģijas, jauni medikamenti. Manuprāt, tā ir lieliska profesija, kur visu laiku var – un vajag! – papildināt savas zināšanas. Man nedraud iesūnošana vecās zinībās! Turpinu mācīties jau tagad, jo farmaceitiem regulāri tiek rīkoti dažādi semināri, kurus labprāt apmeklējam.»

Priekšroka komunikablajiem

SIA Union Med Smiltenes aptiekā Baznīcas ielā viņas ir četras farmaceites. Tiesa, smiltenieši parasti nelieto aptiekas īsto nosaukumu. Pēc vecas tradīcijas tautā to joprojām dēvē par Ābola aptieku. Lindai, tāpat kā pārējām aptiekārēm, pie baltā uzsvārča ir plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un amata nosaukumu, taču klienti parasti viņu sauc par Lindu, bet nu jau pazīstamie klienti – mīļvārdiņā, par Lindiņu.

Lindai pret to nav nekādu iebildumu. Un zināšanu trūkumu jaunajiem aptiekāriem neviens arī nevar pārmest! Gadās, ka viņi zina pat vairāk un dziļāk nekā vecākie kolēģi, jo mācījušies taču nesen, nekas no apgūtā vēl nav izbiris no galvas. Savukārt vecākajiem kolēģiem ļoti palīdz pieredze. Tātad sanāk, ka jaunie un vecie ir līdzvērtīgi.

«Agrāk nebiju par to iedomājusies, bet tagad saprotu, ka farmaceitam ir jābūt ļoti komunikablam, pretimnākošam, sirsnīgam. Klusētāji un introvertie šim darbam nebūs īsti piemēroti. Par laimi, esmu runīga, pēc vārda kabatā man nav jāmeklē. Aptiekas apmeklētājus mēs dēvējam par klientiem, un viņi ir tik dažādi. Reizēm pietiek parunāties vien, un cilvēks jau sāk justies labāk, viņam pat zāles nav vajadzīgas. Ne jau vienmēr klients atceras, kādas zāles viņam vajag. Tad jānoskaidro, kāda kaite viņu pie mums atvedusi, un kopējiem spēkiem jāmēģina atrast īstās zāles. Gadās, ka lauku sieviņa zina vien pateikt, ka «tās bija mazas, baltas tabletītes». Tad gan pat pieredzējušajām kolēģēm pietrūkst padoma. Rādām klientei zāļu klāstu pret attiecīgo kaiti un ceram, ka viņa pēc izskata atpazīs vajadzīgās.

Arī ar recepšu medikamentiem nav tik vienkārši. Visi jau zina anekdotes, ko stāsta par ārstu rokrakstiem. Kad sāku strādāt, man tos atšifrēt bija pamatīgs izaicinājums. Reizēm saucu talkā vecākās kolēģes, jo viņām šajā ziņā pieredze lielāka. Tomēr gadās, ka jāatzīst sakāve un jāzvana vien pašam dakterim, lai palīdz atšifrēt savus hieroglifus. Daži farmaceiti zina stāstīt, ka ne vienmēr arī ārsts spējot izlasīt paša rakstīto, bet man gan tā vēl nav gadījies, » smejas Linda.

Farmaceits – zāļu tulks

Vēl viena farmaceita profesijas īpatnība – gandrīz obligāti jāskatās televīzija, jāklausās radio vai regulāri jāpārlapo žurnāli. Tiklīdz masu medijos parādās jauna medikamentu reklāma, noteikti ieradīsies kāds klients un pieprasīs konkrēto produktu. Tad nu aptiekāram jāzina, par ko ir runa, un jau laikus jāiepazīstas ar tā ķīmisko sastāvu. Farmaceits darbojas kā zāļu tulks. Viņam jāmāk klientiem saprotamā, nemedicīniskā valodā izskaidrot, kas tās par zālēm, ko ārstē un kam savukārt kaitē. Ne velti medikamentu reklāmai, gluži kā alkoholiskajiem dzērieniem, vienmēr klāt raksta obligāto «zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai».

«Parasti klienti ieklausās mūsu ieteikumus, bet gadās arī kāds iecirtīgais, kuram noteikti vajag «to un neko citu». Nav jau tā, ka mediji reklamētu sazin kādas indes, taču pie mums, mazpilsētiņas aptiekā, iegriežas dažādi ļaudis. Ja veca sieviņa savā maciņā skaita beidzamās monētiņas, tad man neceļas roka mierīgu prātu pārdot viņai kādu uztura bagātinātāju, bez kura viņa varētu mierīgi iztikt,» skaidro Linda.

Mazpilsētas aptiekas īpatnība ir arī tā, ka klienti vēršas pie farmaceita gluži kā pie ārsta. Pie dakteriem ilgi jāgaida, autobusi iet reti, grūti izbraukāt no laukiem, tāpēc «labāk prasīs uzreiz farmaceitam, viņš taču visu zina».

«Ir kaites, kad mēs tiešām varam palīdzēt, kaut ko ieteikt, taču sarežģītākos gadījumos mēs pat uzstājam, ka cilvēkam ir jāiet pie ārsta. Vismaz Ābola aptiekas farmaceitēm noteikti nevar pārmest, ka mēs uzņemtos ārsta lomu,» pārliecinoši apgalvo Linda.

«Mana īstā vieta!»

«To es sapratu jau prakses laikā, kad biju tikai farmaceita palīdze: man patīk gan mans darbs, gan mūsu aptiekas kolektīvs. Klientus nekad neesmu uzskatījusi par lieku traucēkli. Priecājos, ja cilvēks aiziet apmierināts, gadās arī tā – pēc pāris dienām ienāk aptiekā, lai pateiktu paldies par palīdzību. Vēl labi tas, ka farmaceita profesijai ir plašs spektrs. Ja kādreiz apniktu stāvēt aiz letes, varu pievērsties farmācijas zinātnei, strādāt par aģenti kādā zāļu firmā vai tamlīdzīgi. Pamatizglītība man jau ir, un tā ir liela vērtība,» ar savu profesiju palepojas Linda. Pagaidām gan viņa negrasās kaut kur traukties. Ābola aptiekā ir labs darbs.

Bet to, ka profesija var ietekmēt raksturu, Linda gan nenoliedz. Viņai patīk, ka katrai lietai ierādīta sava vieta, savs plauktiņš. Reiz bijis tāds gadījums: Linda kādā tusiņā griezusi gabalos torti un likusi uz šķīvīšiem. Kāda svešāka meitene, kas nezina Lindas nodarbošanos, esot to ievērojusi: «Tev nu gan visi gabaliņi vienādi kā nomērīti – vai tu gadījumā nestrādā aptiekā?!» Par atbildi atskanējusi skaļa draudzeņu smieklu šalts.