Gan ar savām zināšanām, gan optimistisko dzīves piemēru gastroenterologs profesors ANATOLIJS DANILĀNS ir viens no iedvesmojošākajiem Latvijas ārstiem.
Jūs gatavojoties maratonam. Taisnība?
Tiešām esmu izlielījies, ka uz 80 gadiem noskriešu maratonu. Aizvakar pat noskrēju savus 10 kilometrus un jutos apmierināts – sirds un plaušas tur, muskuļi drusku vairāk jātrenē. Jaunībā bija stiprāki. Bet man vēl ir pieci gadi laika sagatavoties tiem
42 kilometriem. Tomēr es nesaku, ka visiem vajag skriet, galvenais ir vispār kustēties – tas svarīgākais. Tas ir viens no pamatiem labai veselībai.
Agrāk, kad dzīvoju Rīgas centrā pie Bērnu pasaules, katru dienu uz Stradiņiem un no tiem gāju kājām – savi divdesmit kilometri pa dienu savācās. Tagad dzīvoju Pārdaugavā, pavisam tuvu slimnīcai, šobrīd garākie pārgājieni ir uz centru. Arī šovakar vēl iešu uz Zikurātu lasīt lekciju, kādi 6–7 kilometri vienā virzienā būs.
Interesanti, ka jūs, gastroenterologs, nevis par diētu, bet par sportu kā par veselības pamatu runājat.
Tūlīt izstāstīšu, kāpēc tas tik svarīgi. Jūs esat jaunāka, es drusku vecāks, bet mums abiem kauli ir vien kādas trīs nedēļas veci. Jo katram cilvēkam kaulos dzīvo šūnas, kas – vai mēs staigājam, sēžam, smejamies vai bučojamiem – noārda mūsu kaulus, bet citas savukārt tos kaulus bez mitas būvē no jauna. Novēlu, lai katram ļoti aktīvi strādā tās šūnas, kas ārda kaulus – tā, ka šķembas pa gaisu iet! Bet ar nosacījumu, ka tikpat aktīvi strādā šūnas, kas rada jaunus kaulus.
Tie, kas ārda, tie ir osteoklasti. Jaunos kaulus taisa osteoblasti. Bet šis nav nekāds jaunums – to, ka šīs šūnas ražo kaulus, to jau pat man studijās mācīja. Bet par osteoblastiem nesen tika atklāta viena interesanta lieta. Redziet, vispār šīs šūnas ir diezgan lielas muļķītes – pašas sevi tajos kaulos iemūrē, tur viņām paliek maza vietiņa kustēties, sīks kanāliņš, lai pienāktu ēdamvielas. Mēs visu laiku domājām, ka viņas tur tā arī vientuļas dzīvo. Bet zinātnieki nesen atklāja, ka osteoblasti, sēžot kaulos, ražo vienu interesantu olbaltumvielu – osteokalcīnu. Kas vēl aizraujošāk, izrādās, ka osteokalcīns iekļūst arī asinsritē un cirkulē pa visu organismu. Mēs varētu jums paņemt asinsanalīzes no mazā pirkstiņa vai deguna – un tur būtu osteokalcīns. Varam teikt: lai ražo, kas mums no tā! Izrādās, pēc zinātnes datiem, nav nevienas citas tik labas vielas, kas pasargātu un pat ārstētu no 2. cukura diabēta. Un vēl šī viela pasargā no sklerozes un pat nīdē laukā vēža šūnas. Brīnišķīga lieta! Visi uzreiz gribētu skriet uz aptieku to pirkt, bet šīs vielas vēl pagaidām tur nav. Zinātnieki nav iemācījušies to sintezēt, bet gan jau atklās, kā to izdarīt, un būs lielisks medikaments.
Bet es jums pateikšu, kā osteokalcīnu dabūt pašam un bez maksas. Ir atrasts, ka kauli ir jātricina, jākustina un jāloka, lai osteokalcīns aktīvi veidotos. Reiz Talsos lasīju lekciju, pieminēju šo tēmu, un pie manis pēc nodarbības pienāca klāt jauna, smuka meitene un teica: «Profesor, es arī gribētu ilgāk dzīvot – palokiet man tos kaulus, lūdzu!» Smejos, ka es jau labprāt, bet lekciju telpa nav tā īstā vieta, nebūs pieklājīgi. Tas tā – humoram. Meitene nebija īsti labi klausījusies. Jo tā kaulu locīšana ir visas kustības – sports, staigāšana, kaut vienkārši lēkāšana uz vietas. Kurš kustas un dīdās, tas ir pilns ar osteokalcīnu, un viņam ir labi. Tāpēc kustēties vajag, un sporta veidam nav nozīmes.
Mēs runājam, ka veselam cilvēkam jākustas. Bet arī slimiem cilvēkiem tas obligāti ir jādara! Kādreiz domāja, ka ar slimām aknām jāguļ vien, gandrīz vai rāpus pie galda jāiet, lai aknas labāk apasiņotas. Tagad sakām: muļķības! Arī pēc miokarda infarkta kādreiz likām gulēt gultā nedēļām, pat mēnešiem, tagad sakām: jākustas! Ārsta uzraudzībā, prātīgi, bet – ir jākustas!
Lauku cilvēki saka – es jau dārzā un pa sētu nostrādājos, kāds vēl sports?!
To viņi man arī saka, taisnība. Un vēl viņi man stāsta: mana vectēva tēva brālis smagā laikā dzīvoja, švaki ar ēšanu bija, bet vajadzēja mežā iet kokus cirst, vilkt pa sniegu laukā, un, par spīti tam, līdz 102 gadiem nodzīvoja. Tad es atbildu – nevis par spīti, bet tieši tāpēc arī nodzīvoja. Ja būtu daudz ēdis un maz kustējies, diez vai tik ilgi dzīvotu.
Tāpēc – ļoti labi, ja cilvēks strādā mežā, dārzā vai sētā, jo kaulam vienalga, kā viņu kustina, ka tik kustina. Tikai mēs bieži nepadomājam, ka tās kustības nav gluži sportiskas, piemēram, ravējot dārzu, daudz strādā rokas, mugura ilgi saliekta, ļoti nogurdinoši – piekrītu. Bet vai kauli tā ir labi izkustināti? Nedomāju vis. Mūsdienās problēma tomēr ir, ka cilvēki maz kustas. Paēd kā gargabalnieki, uzņem kalorijas, turklāt par daudz ar cukuru, kas īpaši slikti veselībai, bet tos
42 kilometrus nenoskrien.
Zinātnieki uzskata – vislabākais veids, kā osteokalcīnu dabūt, ja ir divu veidu fiziskās aktivitātes. Pirmās: ikdienišķas kustības – staigāt, kāpt bez lifta gan uz piekto, gan desmito stāvu. Nu, nekāp ātri, ej, kā tev ērti, bet dari to! Kāp un pārdomā lietas! Es arī, kad staigāju, visu ko izdomāju – lekciju tēmas, ko žurnālistiem teikšu, pats ar sevi, gudru cilvēku, parunājos, padziedu savā nodabā.
Otrās: ideāli būtu trīs četras reizes, bet vismaz pāris reižu nedēļā dabūt kārtīgu fizisko slodzi – tā, lai pēc tam jāiet dušā. Sporta veidam nav nozīmes. Kas patīk, to dariet! Meitenes, ejiet sitiet boksa maisu! Tā kārtīgi, lai var izlādēties. Stundu, pusotras. Peldēt ir ļoti labi. Skriešana drusku mazāk ieteicama, jo traumatiskāka. Es pa kluso skrienu, bet nav pats labākais, jo skrējiens ir lēciens, tas ir trieciens pa locītavām. Īpaši nevēlami tas ir, ja nēsā līdzi lieko svaru. Tad labāk ātri staigāt, nūjot. Cilvēki ir dažādi, katram savs jāatrod. Piemēram, man patīk sporta spēles, kad var ar čaļiem izbļaustīties, bija auts vai nebija, un pēc tam apmierināts iet dušā mazgāties. Citam patīk riteņbraukšana. Daudz ārstu spēlē tenisu. Vēl kādam gribas svarus cilāt sporta zālē.
Ja cilvēks atrod, kas viņam patīk, paiet laiks, viņš pierod un gribas darīt atkal un atkal. Bet tur ir viltīgi, sākotnēji tāds kā loks izveidojas. Kā kad es sāku iet ar kājām uz slimnīcu – sākumā bija liels prieks, gāju un domāju – vai, cik labi, kāpēc es agrāk to nedarīju? Pēc pāris nedēļām nāk atkritiens – laiks slikts, līst, varbūt iekāpt tramvajā? Tad es sevi bāru: «Solīji sev, nu tad ej!» Un vēl pēc laika jau man ļoti gribējās iet, jo organisms pie tā bija pieradis, un tad reizēs, kad kāds uz tilta apstājās un teica: «Profesor, es jūs aizvedīšu!» – es kāpu iekšā auto, pie slimnīcas pateicu sirsnīgu paldies, bet iekšēji jutos drusku nelaimīgs, jo nebiju savu gājienu dabūjis.
Cilvēks pierod pie fiziskām aktivitātēm. Jo bez mūsu pieminētā osteokalcīna, aktīvi kustoties, izdalās arī laimes hormoni – būs labāks garastāvoklis.
Bet es piekrītu – daudziem nav viegli sākt kustēties. Reizēm vajag palīgu, piemēram, Danilāna izskatā. Es saku savam pacientam – sarunāsim, es jums došu medikamentus, bet jūs pēc pāris mēnešiem atnāksiet un man teiksiet: «Profesor, es jau katru nedēļu trīs reizes peldu!»
Cilvēki bieži vien cer, ka ar stingru diētu būs tievi un veseli. Bet ar diētu būs par maz. Ir jākustas! Ēšana plus kustības.
Daudz runā par lieko svaru, tas ir stipri izvirzīts pirmajā vietā.
Jā, man arī nepatīk, ka pacientam ap vēderu ir riepa. Zemādas tauki ap vēderu ir ļoti kaitīgi veselībai. Bet mans mērķis bez tā svara normalizēšanas ir padarīt cilvēku veselīgāku. Svars nav vienīgais rādītājs. Kad cilvēks nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, viņam uzlabojas apetīte. Tā ir gadījies, ka paciente pēc pusgada atnāk pie manis uz atkārtotu vizīti un bēdīga saka: «Man jūsu padomi neder, cik svars bija, tik ir, lai gan jūsu padomus ievēroju.» Saku: «Noģērbieties! Toreiz izmeklējām, paskatīsimies tagad.» Mīļais Dievs, manā priekšā stāv skaistule! Figūra pavisam cita! Atcerieties – muskuļi ir smagāki par taukiem. Svars tas pats, bet viņa ir vesela, pilna ar endorfīniem, pilna ar osteokalcīnu un – skaista!
Tā arī rakstiet – profesors Danilāns iesaka izmest visus svarus krūmos. Nevajag nemitīgi svērties un pārdzīvot, ka kilogrami nekrītas. Un ziniet, ka arī kārnajiem vajag kustēties un diētu ievērot! Ne jau kilogrami, bet veselība ir mērķis. Tāpēc es jums teikšu tā: ziniet, es neticu, ka nākamajā dzīvē būšu trusis. Ir teorijas, ka mums būs tādas nākamās dzīves un ka tajās mums var gadīties piedzimt par trusi, par čūsku vai vēl kādu citu radībiņu. Man tomēr šķiet, ka šī dzīve mums ir dota tikai viena. Es visiem, kas šo lasa, novēlu: «Mīļais, tev ir šī viena dzīvīte, un nevis bojā to, bet nodzīvo, cik laimīgi vari.»
Ko jums nozīmē – nodzīvot laimīgi?
Ne es, ne jūs nezinām, kas rīt notiks. Varbūt kāda traģēdija, varbūt liela nelaime ar automašīnu vai kaut kas uzkrīt uz galvas. Kāda jēga šodien kreņķēties par to, kas varbūt notiks rīt? Visādi var gadīties. Tev nav dots to zināt. Bet tad kāpēc tu šodien pārdzīvo un sevi bendē?! Cilvēks ir vienīgais lopiņš, kas pārdzīvo, cik gadu viņam vēl atlicis dzīvot. Ko tur rēķināt? Cik palikuši, tik dzīvo! Ir jāplāno, jādara, jāpelna naudiņa un par ģimeni jārūpējas, jādzīvo godīgi – tas jā. Bet kreņķēties, sevi dzīt kapā un nervozēt, neaizmigt – tas nav pareizi, tas neko nedod. Lūk, tā man ir laimīga nodzīvošana – nebēdāties par rītdienu! Reāli apspriest, izdomāt, bet bez psihošanas un vaimanāšanas.
Otra lieta. Pastāstīšu vienu savu piedzīvojumu, lai būtu piemērs. Mēs ar sieviņu bijām Durbanā – diezgan nabadzīgā valstiņā Āfrikā. Iebraucām tur jau ap septiņiem vakarā, drusku sāk krēslot, bet mēs iesim abi pastaigāties. Kaut kā intuitīvi šķita, ka situācija ir drusku kriminogēna, un es teicu: «Irēnīt, ieliec to fotoaparātu somiņā!» Staigājam, priecājamies un vienā vietā apstājamies, jo tur no smiltīm skaistas skulptūras sataisītas. Mēs skatāmies, brīnāmies, pēkšņi mana sieviņa iekliedzas. Bet Irēna nav uz klaigāšanu. Pagriežos un redzu, ka viens melnādains puisis no mums skrien prom. Jožu viņam pakaļ! Skrienu un pie sevis domāju: «Tu esi labs sprinteris, bet es esmu labs garo gabalu skrējējs.» Viņš krietni izrāvies, es savā tempā viņam pakaļ. Pēc kādiem 400–500 metriem jūtu, ka jauneklis sāk plīst, es sāku viņam pietuvoties. Un tad viņš man uzmeta skatienu. Ziniet, es viņa melnajās acīs pamanīju izbrīnu. Viņš bija pārsteigts! Šitais vecis – kaulainais, bālganais ģīmis – tepat vēl turas blakus arī pēc puskilometra. Viņš atkal uzdeva tempu un piekusa vēl vairāk. Redzu, viņš vairs netur, es varētu uzdot ātrumu, uzskriet viņam virsū un nogāzt. Bet domāju, mīļais Dievs, es, profesors no Latvijas, un te kaut kāds vietējais cilvēks, kā nu būs, sāksies vēl nemieri starp valstīm. Štukoju, ko darīt. Man nepatīk tādas lietas. Atzīšos – es neuzskrēju virsū, nesāku kautiņu. Es nenobijos, bet vienkārši negribēju – nodomāju: ai, jupis viņu! Pirms es viņu palaidu, viņš man uzdāvināja vēl vienu skatienu. Viņa melnajās acīs es ieraudzīju šausmas. Šitais ģindenis tūlīt būs jau klāt! Palaidu, lai skrien, un atgriezos pie sievas.
Kāpēc es to visu stāstu? Teikšu godīgi, garastāvoklis pēc tā nozagtā fotoaparāta nebija labs. Cilvēki pārdzīvo. Mēs arī drusku pārdzīvojām. Katrs cilvēks iekrīt kādā ķezā. Nav cilvēku, kas dzīvo nemitīgā laimē un tikai labos apstākļos. Arī mēs iekritām ķēpā. Žēl man bija tā fotoaparāta. Ne tik daudz paša aparāta, cik bilžu, kuras bija iekšā. Nebūs man tās bildes, kur es stāvu ar strausa olām. Aizgājām uz viesnīcu bēdīgi, bet mūsu grupā bija ģimenes, kuriem bija līdzi vairāki fotoaparāti, mums aizdeva vienu. Pēc ceļojuma vēl atsūtīja bildes. Es jums teikšu, mana vislabākā bilžu kolekcija ir no Durbanas un Dienvidāfrikas!
Var visu mūžu raudāt – ai, nozaga mums aparātu, nekur vairs tik labu nedabūsim, un tās bildes, ai, ai, ai! Tā tu grauz to savu dzīvi. Bet var kā Danilāns. Es priecājos, ka mums to aparātu izrāva! Ko es jums būtu tagad stāstījis, ja tā nebūtu noticis?
Man patīk cilvēki, kas bijuši iekrituši bēdās vai paši tajās iekūlušies, piemēram, dzēruši kādu laiku, bet tad izkūlušies no tām klapatām. Tie ir īstie vīri un sievas! Tie ir īstie!
Štrunts tas fotoaparāts, bet notiek arī lielas nelaimes.
Ir lielas nelaimes, es piekrītu. Bet var arī nolikt to lielo bēdu un nevaimanāt un sevi vēl vairāk nenoskaņot. Svarīgi, kā tu uzvedīsies tālāk. Kas sēž vaidēdami, zinātnieki pierādījuši, ka viņiem smadzenes labi attīstās tajā virzienā. Viņiem – kā kaut kas, tā viegli sāk raudāt: vaid, pīkst, pārdzīvo. Un ir cilvēki, kam smaidīgā smadzeņu daļa vairāk attīstījusies.
Sanāk, ka optimisms ir treniņa jautājums.
Jā! Tāpēc man bija viegli tikt pāri tam notikumam ar fotoaparātu. Sākumā drusku sevi jāpiespiež. Kustības – laimes hormoni! – tai ziņā palīdz.
Cilvēki Latvijā sākuši dzīvot daudz ilgāk – daudzi man strīdas pretī, bet statistika to rāda skaidri. Mēs Latvijā nekad neesam tik garu mūžu dzīvojuši – ne vīrieši, ne sievietes. Un viens no maniem ārsta uzdevumiem ir padarīt cilvēka dzīvi laimīgāku. Jā, ārsta uzdevums ir arī paglābt cilvēku no smagas slimības. Bet tikpat liels uzdevums ir domāt par pacienta laimi. Varbūt viņš ilgi nenodzīvos. Bet lai nodzīvo laimīgs! Ir arī slimības, kas nesamazina mūžu, bet tiešām pazemina dzīves kvalitāti un ir nepatīkamas, un mans ārsta uzdevums ir padarīt cilvēku laimīgāku arī šādā situācijā.
Būs otra dzīve, dzīvosim to arī laimīgi. Bet pagaidām – dari visu, lai uz šīs zemeslodes nodzīvotu šo dzīvi laimīgs.
Tā arī rakstiet – profesors Danilāns iesaka izmest visus svarus krūmos. Nevajag nemitīgi svērties un pārdzīvot, ka kilogrami nekrītas. Un ziniet, ka arī kārnajiem vajag kustēties un diētu ievērot!
Cilvēks ir vienīgais lopiņš, kas pārdzīvo, cik gadu viņam vēl atlicis dzīvot. Ko tur rēķināt? Cik palikuši, tik dzīvo!
Profesors Danilāns iesaka
Neēd, ja negribas
Latviešiem svēts likums, ka jāizēd visa bļodiņa tukša. Es saku – tiklīdz rodas sāta sajūta, atstājiet visu pārējo šķīvī. Jā, man arī nepatīk, ka ēdienu met ārā, bet tāpēc jāliek mazāka porcija. Gribēsi vēl, ieliksi papildus.
Grauziet!
Tas veicina siekalu izdalīšanos, bet siekalas ir viena no spēcīgākajām vielām, kas dziedē un stiprina kuņģi un zarnu traktu.
Nebaidieties no asiem ēdieniem
Kādreiz cilvēki saka: «Man vārga māga, es asu nevaru.» Vari! Piparos ir lieliska viela kapsikāms, kurš pat dziedē kuņģi un zarnu traktu.
Saldumi tikai svētkos
Neuzņemt liekas kalorijas, īpaši saldumu veidā. Tos atstājam svētkiem, brīvdienām.
Ir palaista tenka, ka šokolāde ir ļoti veselīga. Nav slikta. Bet, ja cilvēks ir pārbarojies pāri 100 kilogramiem, tad šokolāde ir slikta, jo tās ir liekas kalorijas. Tāpat medus. Ja esi apvēlies, medus tev ir slikts, jo tās ir nevajadzīgas kalorijas. Pagaidām liec to medu nost!