Iepazīstam Rūjienas aptiekas vadītāju, farmaceiti Ilzi Roķi
Rūjienas aptieka joprojām atrodas tās vēsturiskajā ēkā, kura celta jau 1841. gadā. Pēc diploma iegūšanas un pieredzes uzkrāšanas aptiekās Rīgā un Valmierā, 2006. gadā Ilze Roķe saņēma piedāvājumu atgriezties atpakaļ savā dzimtajā pilsētā Rūjienā, kur uzsāka darbu Rūjienas aptieka1.
Ceļš farmācijas nozarē Ilzei sākās jau vidusskolas laikā, kad tika pieņemts lēmums savu dzīvi saistīt ar medicīnu. 12. klasē, kad bija sākušies ārstu iestājeksāmenu sagatavošanās kursi Rīgas Stradiņa universitātē, Ilze tomēr saprata, ka par ārsti kļūt nevēlas, jo nav gatava tik lielai atbildībai. Ilze iestājās farmaceitu studijās un ir pateicīga savai izvēlei un intuīcijai. Farmaceite stāsta: “Gan ārstiem, gan farmaceitiem ir kaut kas kopīgs – mēs vēlamies palīdzēt cilvēkiem, iedziļināties viņu problēmās un atrast risinājumu. Sākot darbu farmācijas nozarē, es sapratu, ka tā ir tikai daļa no visiem tiem darba pienākumiem, kas patiesībā ir jāveic. Farmaceita darba ikdiena paiet nemitīgā kustībā, kas arī man tik ļoti farmācijā patīk. Ir gan darbs ar klientiem, gan sortimenta veidošana, gan jāpārzina likumdošana. Tāpat būt par farmaceitu nozīmē mūžizglītību, jo visu laiku ir jāapgūst jaunas lietas, kā arī, esot neatkarīgai aptiekai, ir jāuztur arī pats aptiekas īpašums. Garlaicīgi nav! Ja vienā vietā kaut kas apnīk, tad ātri var pieslēgties citiem darbiem.”
Neatkarīgās aptiekas un Covid-19 laiks
Kā neatkarīgai aptiekai, ne tikai Covid-19 pandēmijas laiks nesa savus izaicinājumus, arī ikdienā iespējams saskarties ar dažādām grūtībām un sarežģījumiem. Aptiekas vadītāja atzīst: “Ir labi, ka mēs esam aptieka1 apvienībā un saņemam atbalstu, līdz ar to mēs esam tirgū konkurētspējīgāki gan ar piedāvājumu, gan cenām, bet tai pat laikā kā aptiekas saimnieki mēs varam ieklausīties klientu vēlmēs un līdz ar to klientiem piedāvāt tieši to, ko viņi vēlās.”
Protams, bija lietas, kurām aptieka Covid-19 laikā nebija gatava. “Pats pandēmijas sākums bija grūtāks, jo bija neziņa, satraukums, izmaiņas drošības noteikumos, neskaidri jautājumi, uz kuriem nebija atbildes. Bijām pārsteigti par lielo masku pieprasījumu un daudzajām masku piegādēm. Šajā gadījumā atkal ļoti noderēja apvienības atbalsts, bija daudz vieglāk veikt lielākus iepirkumus un panākt, ka mums ir, ar ko strādāt un ko piedāvāt klientiem. Runājot ar aptiekas kolektīvu, sapratām, ka šis ir tāds pārdomu laiks. Katrs esam pārcilājuši savas dzīves vērtības, sapratuši, ka skrējiens, kurā mēs esam, reizēm ir jāpiebremzē, ir jāizvērtē vajadzības. Ja tā paskatās no malas, tad man liekas, ka daudz esam arī iemācījušies. Viena lieta, ko plānojam paturēt no pandēmijas laikā ieviestā, ir stikla aizsegi pie kasēm, kas senos laikos bija katrā aptiekā. Atgriezīsimies atkal pie vecajām vērtībām, kas, kā kolektīvā smejam, jau sen bija jāsakārto šai jomā.”
Pandēmijas laikā novērojams, ka farmaceita padoms tiek vairāk novērtēts. “Cilvēki arī bija neziņā, tāpēc, iegriežoties aptiekā, jautāja pēc padoma – ko darīt, kā darīt. Arī šobrīd farmaceitiem tiek jautāts par dažādām ar pandēmiju saistītām lietām, piemēram, vakcinēšanos un to, kāds ir mūsu viedoklis. Šādos brīžos izjūtam lielu atbildību. Tas tomēr ir kas tāds, kas jāatstāj paša klienta izvēlei, bet farmaceiti, protams, var izstāstīt tās lietas, ko mēs zinām, un tad katra paša cilvēka ziņā paliek pieņemt lēmumu līdz galam. Farmaceiti ir tie speciālisti, kas šobrīd cilvēkiem ir brīvāk pieejami, tāpēc ir patīkami, ja klienti nāk, jautā un uzticas,” stāsta farmaceite.
Brīvajā laikā – ārpus telpām!
“Jebkuram cilvēkam ir darbs, bet darbam ir jābūt sabalansētam arī ar atpūtu, kā saka – ir jābūt 1/3 daļai darbam un 2/3 ir jābūt priekam un atpūtai,” uzsver farmaceite. Ilzes dzīves moto ir būt kustībā, tāpēc brīvajā laikā Ilze labprāt nodarbojas ar dažādām aktivitātēm – jogu, orientēšanos un ziemā – slēpošanu. “Esmu atradusi hobijus, kas man sagādā prieku un ļauj izvēdināt galvu. Ikdienā man sanāk vairāk strādāt komandā, tāpēc ārpus darba meklēju to individuālismu, kur es varu viena pati pabūt ar sevi. Cilvēks ir tāds pēc būtības – viņam vajag gan kompāniju, gan pienāk brīdis, kad ir vēlme pabūt tikai ar sevi.”
“Joga ir kas tāds, kas noliek pie vietas, ir vērtīgi izkustināt ķermeni, atslēgties no citām
lietām un pilnībā ne par ko citu nedomāt, jo cilvēkiem, kas ir nemitīgā skrējienā, arī ir jāatrod brīdis, kad pateikt “Stop!”. Tas ir kā restarts. Ziemā vairāk nodarbojos ar kalnu slēpošanu, savukārt pēdējā laikā mans hobijs ir rogainings – sporta veids, kas ir līdzīgs orientēšanās sportam, taču šeit kontrolpunkti ir jāatrod noteiktā laika periodā. Šajā sporta veidā esam iesaistījušies visa ģimene – gan es, gan vīrs, gan mani abi dēli. Katrs startējam savā līnijā, savās sporta grupās, bet pēc sacensībām kopīgi pārrunājam, kā katram veicies un dalāmies spilgtākajos momentos,” stāsta I. Roķe.
Arī orientēšanās tiek uztverta kā sava veida restarts, jo tajā brīdī prātā ir tikai viena doma, viens mērķis – maksimāli ātrā laikā pabeigt distanci. Farmaceite katram novēl atrast kaut ko tādu, ko darot var saņemt šo restartu un pozitīvas emocijas!
Kā stāsta Ilze, Rūjienas pusē bija iespēja satikt domubiedrus, kurus arī aizrauj orientēšanās, tāpēc kopīgiem spēkiem ir izdevies iesaistīties arī Pasaules čempionāta sacensībās. Pirms diviem gadiem tās notikušas Rīgā, tāpēc tika nolemts, ka šādu iespēju nevar laist garām. Pagājušo gadu čempionāts diemžēl izpalika, taču šogad tas ir plānots Ungārijā, kuram domubiedri ļoti gatavojas un cer, ka viss izdosies!
Ilze uzskata, ka galvenais ir gribēt kustēties. “Tās var būt jebkuras aktivitātes, piemēram, aktīvas pastaigas vai nūjošana. Nūjošana ir ļoti vērtīga, it sevišķi cilvēkiem, kam nav drošības sajūtas, jo vienlaicīgi ir gan stabilitāte, gan arī mazliet lielāka slodze nekā vienkārši pastaigā. Tāpat arī orientēšanās ir sporta veids, ar kuru var nodarboties ikviens, kam ir vēlme to darīt. Vasara ir vislabākais laiks, lai atrastu jaunus hobijus un vairāk izdarītu – paceļotu, pavērotu dabas pārmaiņas, ieklausītos putnu dziesmās, pamanīt, kā gaisma mainās, kā notiek krāsu spēle dabā… tas, manuprāt, ir tas, kas ir vērtīgs – pasapņot, lai gan ar sapņiem ir jābūt uzmanīgiem, bet pasapņot noteikti vajag!”
Ilzes novēlējums:
“Tā kā man Ziedonis it tuvs, es teikšu viņa vārdiem!
Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes,
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.
Novēlu katram cilvēkam atrast mazus priekus, kas piepilda dzīvi un dara košāku ikdienu, kopā veidojot lielu prieku!”